Tas vienmēr ir tāds sāpīgs jautājums – atskatīties uz sevi. Daudzi atskatās uz sevi savās nepatīkamajās situācijās, daudzi tikai uz sevi savās priecīgajās. Tikai vien daži atskatās vienādi – uz sevi gan nepatīkamajās, gan priecīgajās situācijās.
Gatavība sevi izvērtēt, vaicājot pašiem sev : „ Ko es tajā iemācījos ? Kas man tajā jāapgūst ?”, - piemīt nedaudziem. Svarīgākais ir tas – vai nepatīkami atcerēties, vai priecīgi atcerēties. Patiesie notikušā iemesli paliek nesaprasti.
Varētu jau arī tā dzīvot. Taču saskatot mācību zīmes, var atbrīvot sevi no situācijas atstātajām mielēm, vai paglābties no pārlieku lielās ieslīgšanas pagājušajos priekos. Jo dzīve taču ir jādzīvo šeit un tagad. Tā jādzīvo šobrīd, domājot par to, ko vēlamies no dzīves nākotnē. Nākotne sākas šeit un tagad. Tāpēc pagātne jāizvērtē un jāliek mierā. Tieši tā ! Nav jāvelk līdzi tās situācijas, kuras sevi jau ir parādījušas. Ņemam līdzi tikai to, ko esam saskatījuši kā mācību. To liekam lietā dzīvojot šeit un tagad. Un ar skatu nākotnē iekšā !
Atskatoties uz sevi zaudējam tagadnes sajūtu. Un ilgstoši cilājot pagātnes situācijas mēs pārceļamies dzīvot pagātnē. Bet dzīves vērtības ir šeit un tagad. Jo šeit un tagad mēs sajūtam sevi visā savā būtībā. Tikai šeit un tagad zinām to, ko zinām un sajūtam to, ko sajūtam. Tāpēc laižam vaļā izbijušās situācijas !
Ar pilnu ieelpu un plašu skatienu piedzīvojam šī brīža dzīves vēlētās lietas.
Aizgājušās lietas ir un paliek aizgājušās. Atskaties cik gribi, tās paliek tādas, kādas tās bija tajā brīdi.
Šeit un tagad vienmēr ir šeit un tagad. Pēc brīža tas būs jau pagājušais.
Šeit un tagad dzīvojam, pēc brīža atskatāmies, saprotam gudro mācību un izkāpjam no notikušā ārā. Un nākotnē iekšā !
Gaidīt savu nākotni arī nevajag. Tā tāpat pienāks.
Jebkurā gadījumā .....
Austra Es.
