CAUR GADSIMTIEM, KAS MAINĀS......


Ar dienu nākamo, kas nāks aiz šīs,

Ar dienu vēl vienu, un, vēl vienu aiz tās,

Ar katru jaunu dienu, kuru būs vēl daudz -

Nāk dzīvē iekšā veicamais, kas jauns.

 

Nevienam dzīvē nekas vairs nepaliks pa vecam,

Tam pretoties ir velti, nevienam nav tāds spēks.

Maz tādu ir, kam skaidri saprotams tas šobrīd.

Mēs gribam atpakaļ to visu tieši tā, kā bijis -

Tā nebūs vairs, to labāk saprast šeit un tagad.

 

Viss it kā būs – tā pati Zeme un cilvēki tie paši,

Un dienas nomainīs tās pašas tumšās naktis,

Un Saule būs ik rītu tieši tajā pašā debespusē,

Un upes plūdīs tai virzienā, kurš bija iepriekš...

 

Būs viss tas pats, tik pašiem skats būs citāds,

Un acīs citāds gaišums būs un apvāršņi būs citi.

Vairs nebūs vērtību, ar kurām gadsimtos ir dzīvots,

Vairs nebūs vērtību, ko spiež kāds sabiedrības nolikts tikums,

Un nebūs iedomu, ka atļauts viss ir katram.

 

Kāds iekšējs vērtētājs cels gaismā patiesības vēlmes.

Tās atvērs sapratni par to, kas tiešām vērtīgs,

Kas dzīvi augšup ceļ, un pieredzi vēl iekrāt.

Caur gadsimtiem – iet cilvēce šo savu ceļu.

Nav lemts tai līdzsvarā un pierastībā vadīt savas dienas,

Nav lemts tai nosēdēt tik vienā nekustīgā vietā.

Tai jāmainās un jāaug Visumam un Gaismai līdzi.

 

Un tagad atkal lēciens, kāpiens, uzrāviens uz augšu

Tik daudziem sāpīgi tas ir, jo dzīvei bij’ tāds ritums -

Kā saprotams, kā sakārtots, kā paredzams it viss,

Kad atkal izsisti no ierastības visi savās dzīvēs esam.

 

Tāds savāds laiks ir šis, kas sagrāvis mums apkārt visu.

Tas nesniedz stiprību un nesniedz drošu roku,

Tas visu laukā velk un apgriež otrādi uz citu pusi.

Tas ceļš ir šāds un citādāks tas nevar būt.

 

Vai saprotams, kāds būs tas turpmākajos laikos?

Nē, nezinām un saprast nevaram vēl šobrīd,

Bet citas iespējas mums nav, jo nav jau tāda dota,

Ir jāiet tieši šis tāds savāds ceļš, kurš citāds.

Tāds ceļš, ko šobrīd Visums ir mums devis.

 

Ir daudziem cilvēkiem tāds iekšējs pretošanās spars,

Tāds, kuram iznākuma nav un arī nebūs.

Tas vaļā jālaiž un jāļauj ceļam virzīties uz priekšu,

Lai brīvāks, saprotamāks, atjaunotāks viss var būt,

Jo pretestība sāpes klāt var notiekošam nest.

 

Gaišs skats un ļauties jaunajam, kas pretim nāk,

Lai katram sajūtās tas ieliek ticību sev pašam,

Jo katrs pats sevis dēļ ir ienācis šai saulē,

Un sevis dēļ tiek dzīvota šī dzīve,

Un sevis dēļ tiek radīti tie apstākļi, kas apkārt.

 

Un sevis paša dēļ, ir jāļauj citiem dzīvot viņu dzīves,

Un jāsaprot – ka nedzīvojam citu gribas dēļ,

Lai kā mēs domājuši būtu seno domu –

Ka dzīvot citu ērtībām un citu raitam solim,

Ir dzīves patiesība, dzīves augstais punkts.

 

Tavs ceļš ir Tavs, un Dvēsele to lēma

Ar citām Dvēselēm, ar likumu, kas Visumā ir vienots, -

Ir, dzimstot savu dzīvi dzīvot, un, savu dzīves ceļu iet,

To savu, kuru lemjam mēs pirms katras dzimšanas.

Ne to, ko grib kāds apkārtnē mums uzspiest,

Jo pieņemts bijis tā, un citādi tas nevar it kā būt...

 

Sirds zina, kāds šis ceļš un kā tas ejams,

Un tikai Sirds ir tā, kas Dvēselei ir rada,

Un tikai Sirds ir tā, kas saliek visu pareizajās vietās.

 

Meditatīvās saziņas pieraksts - Austra Savstare

2021-01-04 00:50  |  Skatīts: 204x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ