Dažreiz vairāk sevī minām
To, kas vakar biija liegts...
Savienojam lietas prātā,
Sakārtojam tās pēc savas
Saprašanas tajā brīdi.
Vērsties aizmirstam mēs sirdī -
Tā gan zina, tā gan saprot,
Tā ir bāka – gaisma dzīvē.
Prāts var izdomāt jebko.
Tas var sarežģīt, var melot,
Tas var sadomāt no jauna
Visas notikušās lietas.
Var tas pieņemt – kas nav bijis,
Lai kāds skaidrojums tam būtu...
Mīlestība atvars dziļš -
Un kā atvarā Tev jānirst,
Un kā straumes nestam ziedam
Jāļauj sevi iznest cauri
Ūdens spēkam atvarā.
Visa pamatā ir ļauties,
Lai tad straume iegriež, pārņem,
Lai tā uznes ūdens virsmā,
Lai tad vari brīvi slīdēt,
Vari gaismā būt un baudīt
Augstumu – kas mīlestībā...
Atvars māca sajust sevi,
Savu spēku, savu mērķi.
Atvars māca savu atrast,
Izcīnīt un noturēt.
Tik pa ūdens virsmu slīdot
Nevar saprast, kas ir vērtīgs,
Jo ir saule spoža acīs,
Jo ir viegli- kāpēc saspringt ?
Dažreiz vērtīgais mums aiziet,
Jo nav spēts to novērtēt...
Varas klātbūtne kā stāja,
Uzpūtība tā kā vide,
Kurā svarīgs pats var justies.
Vairākkārt nāk gadījumi,
Kas kā gudri vērotāji
Skatās kā viens cilvēks otru
Godā liek, tad triec pret zemi..
Sajusties ļauj droši, silti,
Bet pēc brīža ārda dzīvi...
Viens tad otram plosa prātu,
Bet tas otrs grib sevi sargāt,
Sevi veselumā turēt.
Mīlestība negaruj dzīvi
Tam, ko sakies mīlam sirdī.
Nedrošība nenes laimi...
Dalīties ar otru visā,
Ļaut tam sajusties, ka kopā
Viss ir gaišs un sasniedzams...
Bet ja viena roka klāt velk,
Bet ar otru iesit pliķi -
Nevar savienoties laimē,
Nevar mīlestībā dzīvot.
Cerība par vēlo laimi
Urda prātu, urda sirdi...
Tagad kļūdas atgādina
To, kas aplam darīts bija.
Vai tā maģija, vai lāsts ???
Gan jau cilvēks sevi licis
Savās iedomās par to...
Sevi negribas ar vainu
Aplikt, apbērt, apgrūtināt,
Tāpēc maģija nāk prātā,
Tāpēc liekas tā var visu-
Arī izjaukt dzīves laimi...
Var, bet tikai retu reizi.
Bet visbiežāk lauztā sirds
Jāmeklē ir paša lietās,
Domās turētās un veiktās,
Aizspriedumos, pārliecībās,
Kuras aplamas jau saknē,
Kuras paņemtas no citiem -
Tiem, kas paši neprot dzīvot.
Vai var atgriezt to, kas bijis ?
Varbūt gaisma var šeit līdzēt ?
Var, ja savu vainu izprot.
Var, ja pārstāj skatīt sevi
Vēl aizvien kā sapratēju,
Kādam otram jābūt dzīvē,
Kā tam jādomā, kurp jāiet,
Kad tam jāpauž savas jūtas...
Darbs nav viegls, tas prasa pūles,
Tas var neiespējams būt...
Bet var arī dāsns tas būt...
Ja vien sevi vari veidot,
Vari atvērt sirdi dzīvei,
Sevi ieraudzīt no jauna,
Sevī atrast savaldību,
Sajust vērtības, kam sekot...
Ieskatīties otra acīs -
Veltīt skatienu, kas atklāts,
Kas spēj uzticību atvērt,
Kas spēj iedrošināt – piedot...
Kas ver salto nevērību
Ciet kā nebijušu lietu...
Ja vien spēj tu būt viss patiess....
Bet tas otrais savā gaitā
Aizgājis varbūt ir projām,
Aizgājis un atvadījies
Savās domās prom no tevis.
Jo tam otram izaugt lemts bij’
Tevi atstājot kur esi...
Jo vērts dzīvot prom no tevis
Izrādījās dzīves sniegums -
Tāds, kurš paliek, tāds kurš īsts...
Var jau mēģināt, bet zini –
Atvērtība nenāk viegli
Ja reiz iemeslam pats biji,
Ja reiz gribēji būt varens...
/ Austra Savstare /
