Iestājies sajūtu laiks – varēšana zināt visu, kas skar telpu, kura virmo visapkārt. Gatavība saprast, kas tur virmo.Varēšana ieraudzīt to, kas slēpts acīm.
Vairs nav iespējams sevi rādīt kā kaut ko neredzamu, neatpazīstamu...
Visas drānas, kuras slēpa īstenību ir kritušas.Visas lietas, kuras sedza notikumu patieso jēgu – izzudušas.
Aizvērtām acīm sajūtas ieved zināšanā par to, kas tiek slēpts. Sajūtas neviļ, jo tās zina visu. Tieši tāpat kā zinājušas to arī agrāk.
Paliek jautājums – Kāpēc jāslēpj vēl aizvien ? Kas tad būs labāk vai kas tad kļūs vieglāk ? Gandarījums par to, ka var palikt neatpazīstams ? Vai cerība, ka tiks atpazīts šķietami neatpazītais ?
Atbildi katrs zina pats. Gan tas, kuru atpazīst, gan tas kurš atpazīst.
Tam vai gribam parādīt sevi tādus kādi esam, ir tā noteicošā loma dzīves vērtību sasniegšanā. Ja mēs slēpjamies, tad slēpjam arī patiesos nolūkus. Ja veramies pasaulē atklāti ir lielas izredzes saņemt atklātumu arī pret mums pašiem. Saņemt patiesu attieksmi, nevis saņemt attieksmi uz mūsu slēpšanos, uz mūsu neīstumu, uz mūsu centieniem viltīgām darbībām panākt vēlamo. Tam, ka vēlamies to, kas it kā nav panākams bez izlikšanās, tam ir saknes paša vērtību neizpratnē. Tas radies no sevī slēptajām gaidām par sevi kā par visa noteicēju.
Varēšana apjaust savas patiesās vērtības noliks malā vēlmi būt par noteicēju pār citu dzīvēm. Vērtības tikai tad ir patiesas, ja tās nav jāslēpj pašam no sevis, ne arī no tā, kam vēlās sevi, dziļi pašā būtībā, atklāt.
Vērtība vienmēr ietver sevī paša izaugsmi un dzīves gandarījuma sajūtu, cita cilvēka kā vērtības – gaišu uztveri. Vērtība nav sagraušanā- tā visa sagraušanā, kas traucē, tā visa, kas virza prom no slēptajiem nolūkiem. Vērtība ir pati atteikšanās no sagraušanas.
Vai tad slēpšanās ir vērtība ? Vai tā ko sniedz dzīves sajušanā ?
Satraukuma sajūtu gan tā sniedz.
Bet kā tad ar pašas dzīves veidošanu ? Un kā ar tās vēlīgu izdzīvošanu ?
Slēpšanās nav dzīves baudīšana, nav dzīves zināšana.
Saziņas pieraksts
Sargenģelis - Austra
