Aizveru acis, ieklausos sevī, - jūtu kā augu...
Sen kā bērnībā savā, kad skatīju kalnu -
Kalnu, kurš šķita tik augsts,
Kalnu, kurš rādījās tāls.
Gaiziņš – tā vārds,
Manas bērnības tālais un augstākais kalns.
Varbūt jau tiešām tas vēlmi man deva -
Man augt un spēt,- vairāk un tālāk...
Dažbrīd es atceros sevi tā stāvam,
Skatoties, vērojot attieksmi savu :
„Es augšu tik liela kā kalns, tas kurš priekšā,
Un augšu un augšu līdz sasniegšu pašu augšu.
Tad kāpšu uz tā un augšu uz citu,
Kurš augstāks ir vēl,
Un augšu uz to, kurš stāvāks ir vēl.”
Kad domas tā vērpās, tad galva man reiba,
Un aizrāvās elpa, un likās, ka augu.
Gaiziņš - savāds un zīmīgs, tāds vēsti man nesošs.
Gan spēcīgs, gan reibinošs, gaitu man rādošs.
Varbūt jau iepriekš zināju es,
Ka gaita ir kalnā man kāpt...
Bet zīmīgs tas brīdis,- kas Mūžības ritumu dvesa.
Gaišu izdošanos !
/Austra Savstare/
