Ar vijolītes smaržu kāda sapņa stāstā,
Ar saules piepildīto taku rāma meža malā,
Ar lietus lāsēm upes plūsmā krītot -
Tā Tava būtība, ko šajā dzīvē ņēmi.
Gar Tavu skatu , ko Tu sevī skati,
Caur Tavu sirdi, kura mīlēt alkst,
Nāk viedā saprašana Tavējā par sevi,
Nāk dzīves gudrība kā atklāsme, kā dāsnums.
Ir vērta sajūta par to, ka sevi zini,
Un dziļa ticība sev pašai sevī pašā -
Daudz vēl ir jāpiedzīvo, jāuzzin un jājūt,
Lai augstā kalnā sevi ieraudzīt Tu spētu.
Laid sevī zvaigžņu tālo gaismu iekšā,
Un ļaujies vējam – tam, kurš spēkus dod,
Un iebrien dziļi dzīves upes straumē,
Un ļaujies zaudēt – tā Tu vari gūt.
Tā gūsti savu - vienīgo un īsto,
To dziļo viedumu, kas gadu simtos audzis !
Tā gūsti sevi - patieso un īsto,
To, kuru vēlējies, to, kura gribi būt !
Gaišu izdošanos ! : )
Saziņas pieraksts
/Austra Savstare/
