Ir vaicājums sev pašai,
Sev dziļi pašā esošai,
Sev dvēseliski jūtošai...
Ir vaicājums par dvēselisko ziņu -
Kas sevī mīt, kas verams vaļā ir.
Laiks zināt to, kas nesen slēpts vēl bija,
Laiks pieņemt tos, kam sejas izplūdušas,
Un tos, kam vārdi apdrupuši ir....
Lai visus tos kā senā filmā –
Ko skaties – šķiet tas pazīstams....
Māj kāda būtne savās sajūtās,
Tā virzās tuvāk klāt,
Tā kādu stāstu vēlas stāstīt -
Tā Dvēsele, kas zināja,
Bet turēja to dziļi sevī...
Tā stāstu seno vēlas teikt,
Tā atmiņas ver vaļā -
Tās atmiņas – no aizmirstības dzīlēm...
Skats vēro seno dienu ainu,
Skats atceras, kaut bija aizmirsts viss.
Vieds dzīves plūdums - tas ,kurš dvēselisks,
Bij’ tas, kurš aizmirsa, kurš malā lika -
To, kam vieta citā laikā ierādīta.
Ir laiks, lai stātos viss no jauna skata priekšā,
Lai sakārtotos senais dzīves plūdums,
Lai slēptais gaismā nāktu...
Lai gadiem nestais smagums
Kā mozaīka kārtotos un klātos,
Un tukšās vietas, ar iztrūkstošiem skatiem,
Par aizpildītām kļūtu....
Laiks visu zināt,
Laiks saprast visu patiesības ainu -
Par to, kas sajukts bij‘,
Par to kā viena vietā,
Kāds otrais pieņemts tika....
Par to - kā kāda paviršs ieskats,
Un spītība par sevī „svēto” ziņu,
Kam citam cita dzīvi dzīvot lika...
Par to, kā vienam dzimušais,
Uz citām mājām aizvests tika....
Tas viss kā seno dienu aina,
Tas viss kā dzīves gaitas sāpe,
Kam laiks ir beidzot beigties.
Māj Dvēsele, sauc savā valodā...
Ir laiks – viss sakārtoties ļaujas,
Ir laiks – lai sev caur Dvēseli
To īsto miera spēku gūtu ....
/Austra Savstare/
Krājums „Sarunas Dvēseļu valodā”
