GAISMAS AILE

 

KĀDS STĀSTS, KAM JĀBEIDZAS IR un ATBILDE TAM, KURŠ IESAISTĪTS IR


 

Aiz durvīm trejdeviņām un slēdzenēm,

Aiz vietām, kas slēptas un noslēptas ir -

Tur pastāv kāds stāsts, kurš svarīgo slēpj,

Un slēpj tieši to, kas saprotams grūti,

Un slēpj tieši to, ko aptvert ir smagi.

 

Tas stāsts - kam jābeidzas, un jāraisās vaļā.

Bet jautājums rodas ” kas pretojas tam?”

“Kas atlaist to liedz, no sevis to raisīt?”

Tas noticis sen - caur sāpēm tas māj, caur ciešanām ar'...

Vai spēkus grib ņemt? Vai sāpes kā iztika tam?

Var aizvērt šim stāstam piekļuvi, var pievērst to gaismai, kas izkliedēs,

Kas citas sajūtas atnesīs, kas citu stāstu uzrakstīs.

 

Tam stāstam jau tiešām ir jābeidzas,

Tur katrs ir jāsaliek vietās, kas piederas,

Tur jāsaprot kļūdas, kas katram savējās,

Tur kļūdu ir daudz, no tām viss ar’ sācies,

Tur cilvēki jaukti, un sajūtas jauktas.

 

Kāds vienu par otru bij’ uzsācis skatīt...

Kāds savējo zaudējis, un cits tam bij’ dots...

Tas cits nav varējis saprast - par ko tam tāds sods...

Bet tas ,kurš bij’ zaudēts, tas zemē sen guldīts...

Lūk, tāds ir tas stāsts, kam jābeidzas ir....

 

*************

 

Bet tam, kurš bij’ skatījis vienu par otru -

Tam prāts un saprāts jau zaudēts ir sen.

Tas domādams saredzam vienu - redz otru,

Jo abas ir līdzīgas, tik negrib tas šķirt,

Jo saprāts tam nevēlas atdalīt abas.

 

Tam sajūtas savas par augstākām liktas,

Un sajūtas neprāta veidotas ir...

Gar saprāta robežu dzīvots un saprasts,

Un tāpēc sajaukts un pārprasts viss ir...

Tam beidzot ir jāsaredz patiesās sejas,

Tam jāsagrauj maldi, kas sāpes nes citiem,

Kas dzīvi vērš murgainā saskarsme tiem...

 

Vēl gribas tam teikt –“ Jel atstājies, dzirdi !

Tu neesi aicināts tur, kurp tu ej.

Tu neesi vērtīgs tai, kuru tu skati,

Tavs ceļš jau ir beidzies, tas ārprātīgs ir !

 

Nav miera, nav gaismas, nav mīlas, nav jūtu,

Nav dzīvei - nav patiesās sajūtas tev.

Viss maldi, kas vada gan dienu, gan nakti...

Tas sācies ir sen, bet ieraugi sejas,

Ko nespēji atšķirt tu sevī līdz šim...

 

Neviens vairs tev netic, jo maldi tas viss...

Jel ieraugi pasauli patiesām acīm,

Jel ieraugi pats – kamdēļ tev šis viss.

Tās cerības, kuras vēl prātā tev mājo,

Tās netaps tev pildītas – jo saprāts tām svešs...

 

Un dari ko darīdams, apdomā galu,

To galu, kurš augstāk pār cilvēkiem stāv -

Un esi sev pārvaldnieks, esi sev saprāts,

Un pārstāj būt apmāts un pārstāj būt apsēsts,

Un dzīvo dzīvi, kas veltīta sev !...”

 

Meditatīvās saziņas pieraksts – Austra Savstare

 

2020-01-04 03:43  |  Skatīts: 827x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ